Grāmatu tirdzniecības automāta dzimšana
1822. gadā britu grāmatnīcas īpašnieks Ričards Kārlails izgudroja pasaulē pirmo grāmatu tirdzniecības automātu. Tajā laikā izdevējdarbības jēdziens bija salīdzinoši konservatīvs. Ja grāmatnīcas darbinieki pārdotu radikālas grāmatas, ko sauc par "aizliegtajām grāmatām", piemēram, Tomasa Paines rakstīto saprāta vecumu, viņi tiktu ievietoti cietumā. Tirdzniecības automāts izvairās no tiešām sarunām starp klientiem un ierēdņiem un novērš lielākas cenzūras iespēju.
Var teikt, ka grāmatu tirdzniecības automāts nav paredzēts mārketingam, bet lasītājiem "dzirdēt vairāk dažādu balsu". Lai gan kopš tā laika grāmatu tirdzniecības automāts nav plaši popularizēts, daži cilvēki joprojām dara to pašu, pamatojoties uz līdzīgām vēlmēm.
Tā bija nedēļas nogale 1933. gadā. Allen Lane, Penguin Books dibinātājs, stāvēja uz dzelzceļa stacijas platformas Ekseterā. Viņš tikko bija saticis rakstnieka draugu, kurš grasījās atgriezties Londonā, un gribēja kaut ko nopirkt dzelzceļa stacijas grāmatu un avīžu stendā, lai lasītu atpakaļvilcienā. Tomēr viņš bija šokēts par izvēles lasāmvielu ... Tas iedvesmoja viņa cīņassparu, un viņš bija apņēmies izveidot augstas kvalitātes grāmatu, kas pieder šim laikmetam.
Šāda veida grāmatai jābūt ne tikai pievilcīgai cenā (grāmata ir vienāda ar cigarešu paciņas cenu), bet to var iegādāties arī tradicionālajās grāmatnīcās. Vēl svarīgāk ir tas, ka to var iegādāties dzelzceļa stacijās, tabakas mazumtirdzniecības veikalos un mazos ķēdes veikalos. Viņš cerēja, ka grāmatas varētu iziet no bibliotēkām un grāmatnīcām, stacijās un ielās, kā arī gājēju rokās, kuri uz brīdi apstājās. Pirmkārt, 1935. gadā, iedvesmojoties no albatrosa grāmatu jēdziena "maza izmēra grāmatas", viņš publicēja klasisko kabatas grāmatu sēriju. Tad, 1937. gadā, divus gadus vēlāk, pirmā Penguin Book tirdzniecības automāts tika izstrādāts, lai pārdotu kabatas grāmatas.
Iepriekš minētos tirdzniecības automātus parasti sauc par "tirdzniecības automātu" vai "dozatoru" angļu valodā un "izplatīšanas automatizāciju" franču valodā. Angļu vai franču valodā tā sākotnējā nozīme koncentrējas uz "izplatīšanas un izplatīšanas" nozīmi. Pēc tulkošanas ķīniešu valodā šo vārdu izmanto kā "tirdzniecības automātu". Tam tiek atņemta koplietošanas nozīme, tā vairs nav cilvēka uzvedības paplašinājums un vienkārši ir kļuvusi par pārdošanas pakalpojumu aizstājēju. Mums jāsaka, ka mēs varam pašos pamatos pārprast tā nozīmi un apglabāt iespēju to izmantot elastīgi.
Šajā laikmetā tirdzniecības automāti kā grāmatu pārdošanas kanāls patiešām ir nedaudz pasīvi, bet, iespējams, mēs varam nodrošināt lielisku displeja vietu, lai "atdzīvinātu" to paplašināto koncepciju. Sabiedriskās vietās, kuras nav paredzēts lasīt, tiek izmantots jauns veids, kā mainīt cilvēku piekļuvi grāmatām, stimulēt lasītāju vēlmi nodibināt ciešas attiecības ar grāmatām un izklaidēties cilvēku sajauktajā gaidīšanas laikā. Šie vecie tirdzniecības automāti ir pārveidoti, lai parādītu cilvēkiem jaunu izskatu un piegādātu grāmatas tādiem lasītājiem kā Ziemassvētku vecītis.
Pieturēšanās pie papīra medijiem ir daudzu cilvēku sajūta visu mūžu. Tomēr izdevējiem ne tikai jāredz, ka lietas, kam viņi tic, lolo un lolo, izzūd līdz ar laika maiņu, bet arī jāredz plašāks redzējums un atbildība par iespējām, jāsadarbojas un jāatrod iespējas medijiem un lasīšanas metožu uzlabošana. Faktiski teksts vienmēr parādās dažādās formās un ar dažādu mediju palīdzību dziļi iedziļinās mūsu dzīvē. Tāpat kā grāmatu tirdzniecības automāts pastāvīgi mainās, dzīve vienmēr turpinās un atdzimst dažādos veidos. Lasīšanas iespēja ir publicēšanas revolūcijā.